1654. gadā Luijam XIV ir 16 gadi; viņš ir karalis jau 11 gadus. Viņš kāpa Francijas tronī dažus mēnešus pirms savas piektās dzimšanas dienas, 1643. gada maijā, pēc sava tēva Luija XIII priekšlaicīgās nāves. Franciju tolaik pārvaldīja viņa māte, reģente Anna Austriešu, kurai palīdzēja kardināls Mazarinš, Luija XIV krusttēvs un premjerministrs. No 1648. gada sākās periods, kad parlamenti un augstmaņi spēcīgi iebilda pret karaļvalsts varu: tas bija Fronde periods. Karalis un viņa māte divas reizes bija spiesti pamest galvaspilsētu; 1651. gada 8. februārī viņi nonāca aplenkumā Karaliskajā pilī, kur viņi dzīvoja. Luijs XIV nekad neaizmirsīs šo pazemojumu un turpmāk vienmēr turējās pa gabalu no Parīzes. Tā paša gada 7. septembrī viņš sasniedza karaļvalsts pilngadību 13 gadu vecumā. 1652. gada beigās parlamenti un augstmaņi tika galīgi pakļauti, un Luijs XIV sāka koncentrēt visu varu savās rokās: absolūtisms bija uzsācis savu gaitu. Viņa kronēšana Reimsas katedrālē 1654. gada 7. jūnijā bija grezna: pēc bērnības, ko iezīmēja politiskie satricinājumi un grūtības, Saules karalis ienāca gaismā. Francija bija bagāta, labi pārvaldīta; tās publiskās finanses bija sakārtotas. Tā bija visapdzīvotākā valsts Eiropā. Luijs XIV uzticēja valsts pārvaldi Mazarinam līdz viņa nāvei 1661. gadā, pēc tam gadu gaitā arvien vairāk valdīja personīgi. Precējies ar Mariju Terēzi Austriešu 1660. gadā, viņš ap to pašu laiku sāka pārbūvēt Versaļas pili. Tā kļuva par viņa galma un valsts centru, no kurienes franču māksla un kultūra ar nepārspējamu spožumu izplatījās visā Eiropā. Franču klasicisms sasniedza savu zenītu "Lielā gadsimta" (XVII gadsimts) otrajā pusē.

Šis piemiņas kalums lieliski godina šo absolūto monarhu, kura spožais valdīšanas laiks, kas bija garākais Francijas vēsturē (1643-1715), iezīmēja lielu nemieru beigas, kas satricināja Franciju – augstmaņu, parlamentu, protestantu un zemnieku sacelšanos.